Aptaujas metode

Aptauja ir sākotnējās informācijas ievākšanas metode, kas paredz uzdot pētāmajai kopai mutiskus vai rakstiskus jautājumus, kuri satur pētījuma problēmu empīriskā līmenī, kā arī iegūto atbilžu statistisko apstrādi.

Mūsdienās aptaujas metodes tiek pielietotas to jautājumu izpētē, kur informācijas nesējs ir cilvēks.¹

Aptaujas tiek izmantotas, lai ievāktu informāciju no vai par cilvēkiem, lai aprakstītu, salīdzinātu vai izskaidrotu to zināšanas, sajūtas, vērtības un uzvedību.²

Tā, iespējams, ir labākā metode, ar kuras palīdzību iespējams ievākt informāciju no cilvēku kopas, kas ir pārāk liela, lai to tieši būtu iespējams novērot. Aptaujas ir arī lielisks rīks, lai noskaidrotu skaitliski lielas populācijas attieksmes un viedokļus.³

Aptaujas metode ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā iegūt dažādu informāciju - par to, kā cilvēki domā, par viņu vēlmēm un vajadzībām, uzskatiem, attieksmēm un viedokļiem.

Aptaujas bieži vien tiek veiktas, jo tas ir vienīgais veids, kā konkrēto informāciju iespējams iegūt. Un pat tad, ja ir pieejami citi veidi, aptauja bieži vien ir vienkāršākais, ātrākais, lētākais un precīzākais veids, kā iegūt nepieciešamo informāciju.

Indivīdi un organizācijas aptaujas galvenokārt veic dēļ kāda no sekojošajiem mērķiem: 1) Tie vēlas ietekmēt vai pārliecināt kādu auditoriju; 2) Tie vēlas izstrādāt vai pārveidot kādu produktu vai pakalpojumu, kas tiks piedāvāts attiecīgajai mērķauditorijai; 3) Tie vēlas izprast un paredzēt cilvēku uzvedību noteiktos apstākļos, jo tas ir nepieciešams akadēmiskajam pētījumam vai profesionālajam darbam.⁴

Tā pat arī Fink un Kosecoff uzskata, ka pastāv 3 galvenie iemesli, kāpēc tiek veiktas aptaujas. Fink un Kosecoff skatījumā tie ir:

1. Lai plānotu kādu politiku vai programmu.
2. Lai novērtētu kādas programmas efektivitāti, un izmainītu cilvēku zināšanas, attieksmes, veselību vai labklājību.
3. Lai palīdzētu izpētes un plānošanas procesos.⁵

Aptaujas metode nozīmē divus iespējamos aptauju paņēmienus:

Anketēšana. Tās būtība - respondentam patstāvīgi jāaizpilda anketa vai aptaujas lapa, kas viņam ir saprotama

Intervija. Aptaujas veids, kas paredz informācijas iegūšanu, respondentam un pētniekam atrodoties sociāli psiholoģiskā mijiedarbībā. Intervijas būtība ir informācijas ieguve, pastāvot iespējai sekot līdzi intervijas laikā sniegtās informācijas patiesīgumam, kā arī intervētāja un respondenta personīgā saskarsme nodrošina aptaujas jautājumu pilnīgāku izpratni un atbilžu sniegšanu. Intervija ļauj iegūt informāciju par viedokļiem, uzskatiem, priekšstatiem un motīviem.⁶

Aptaujas metodei raksturīgais:

1. Informāciju tieši sniedz pētāmās problēmas nesējs, notikuma dalībnieks
2. Tā vērsta uz to problēmu izpausmju izpēti, kas ne vienmēr atrodami dokumentos, ne vienmēr vērojami tiešā veidā
3. Tā ir sociāli psiholoģiska komunikācija starp anketētāju un respondentu
4. To var izmantot visdažādāko dzīves jomu jautājumu izzināšanai
5. Tā dod iespēju diezgan īsā laikā aptaujāt lielu iedzīvotāju skaitu
6. Tās laikā iegūst informāciju gan par darbības motīviem, gan pašas darbības rezultātiem
7. Tās gaitā iegūtā iegūtā verbālā informācija ir vieglāk un lētāk kvantitatīvi apstrādājama, nekā neverbālā informācija

Aptaujas metodi veidojošie elementi ir:

1. Pētnieks, kurš veidojis aptaujas instrumentāriju (veidlapas un to aizpildīšanas instrukciju)
2. Anketētājs jeb intervētājs
3. Anketas jeb intervijas plāns
4. Aptaujas situācija
5. Respondents
6. Sociālā, ekonomiskā un psiholoģiskā realitāte

1. Kristapsone S. Zinātniskā pētniecība studiju procesā, Rīga:Turība, 2008.-225.lpp.
2. Fink A.,Kosecoff.J. How to conduct surveys: a step by step guide, California: Sage publications,1998.-1p
3. Babble E. Practice of Social Research (11th Edition) - Cengage Learning,2006.-243p
4. Alreck P.,Settle R. Survey Research Handbook (3rd Edition) - New York: McGraw-Hill/Irwin,2003.-3p
5. Balnaves M., Caputi P. Introduction to Quantitative Research Methods: An Investigative Approach. - London: Sage Publications, 2001.-76p
6. Kristapsone S. Zinātniskā pētniecība studiju procesā, Rīga:Turība, 2008.-227.lpp.
7. Kristapsone S. Zinātniskā pētniecība studiju procesā, Rīga:Turība, 2008.-225-226.lpp.